|
Alksnāja ielu kādreiz apdzīvoja bebri. Kāda fantastiska vēsts, ja vien esi biedrs bebru pulciņā. Tāpēc šoreiz stāsts ne par grauzējiem, bet par to, kas tur notiek tieši šodien. Vietā, kur Rīga jau gados, katru darba pēcpusdienu tās pašas ielas trešajā numurā pulcējas jauniešu bariņi. Tas ir tāpēc, ka tur ir iestrādāts gigantisks, gravitācijai līdzīgs magnēts, kas pievelk jaunas radības. Labi, nav gan, bet patiesība ir ļoti līdzīga. Tas, kas pievelk, tā ir mīlestība, kas nāk no LELB Jauniešu Centra. Krists Kalniņš tam ir liela svētība, jo viņš kalpo Dievam, vadot Centru sirsnībā un vienkāršībā. Viņš ir tāds draugs, kādu gribētu ikviens. Tas tiesa, šī ir vieta, kur var iegūt labus draugus. It īpaši tevi pārsteigs viens sevišķs draugs, kāds tev, iespējams, vēl nekad nav bijis- Jēzus. Iepazīties ar Viņu palīdz dievkalpojumi, kuri Centrā notiek regulāri. Nāc, kāds esi- vienalga, vai tu jau līksmo Viņa spārnu ēnā, vai esi tāds, kuram ir kā tajā vecajā jokā par jaunēkli, kurš domāja, ka cilvēkus pēc nāves aiznes gigantisks stārķis. Tev noteikti ir daudz ko teikt un jautāt vēl jo vairāk. Tāpēc Jauniešu Centrā notiek Bībeles studijas, kurās var mācīties Dieva Vārda gudrību un iegūt dvēselē mieru. Jo kur gan citur to meklēt, ja ne pie Tā, kurš īpatnēji izveidojis visu mūsu sirdis un vēro visus mūsu darbus. Vēstulē korintiešiem Pāvils saka: „Ir dažādas dāvanas, bet viens pats gars; Ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; Ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod spējas visiem. Bet ikvienam dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” Dievs ir dalījis dažādas spējas visiem, un Jauniešu Centrā tās tiek izmantotas tik pat dažādās kalpošanās un nodarbībās. Piemēram, vārds ‘džamba’ izklausās pēc džungļu ‘gumijas lācīša’ ar liānas garšu. Kaut patiesībā tās ir āfrikāņu bungas, pa kurām uzsitot, bungotājs sajūt žirafes silto elpu pakausī. Vispār, mūzikas kalpošana Jauniešu Centrā māca ne tikai labi padauzīties gan džambas, gan bungu nodarbībās, bet arī trāpīt pa ģitāras un basģitāras stīgām. Ar mūziku lielā mērā ir saistīts arī Jauniešu Centra gospeļu koris. Lai tajā iestātos, kādā sabiedriskā vietā ir aizkustinoši skaļi jādzied ‘oh, happy day’. Tad kāds kora dalībnieks to sadzird un paaicina uz kori. Nu, labi, īstenībā viss ir daudz vienkāršāk. Jāpiesakās pašiem un obligāti jārēķinās, ka tas būs pievilcīgi pavadīts laiks un par promiešanu dzirdēt negribēsies. Protams, ja vien nav pienācis laiks citai nodarbībai Jauniešu Centrā. Kaut vai gleznošanai. Kā iemācīties zīmēt? Zīmējot, protams. Kas ir zīmēšana? Kā teicis kāds gudrs cilvēks: „Zīmēšana ir zīmēšana ir zīmēšana ir zīmēšana ir zīmēšana.” Galvenais, ir neticēt tam, ka ēdot grafītu var uzlabot atmiņu, un izmantot to jaukākam mērķim. Piemēram, sulīgi švīkstinot zīmuli pret papīru, pamodināt sevī gulošo Pikasso. Vai arī nemodināt- vienkārši, ņemt un piezīmēt viņam slaidas ūsas. Par slaidumu runājot. JC aicina nākt uz Rīgas 3. ģimnāzijas sporta zāli. Tur pēc grafika notiek nodarbības- basketbolā, volejbolā un baseinbolā [tas ir tad, kad cilvēki mācās zem ūdens izburbuļot smieklīgus lietvārdus, vai arī neparastākā gadījumā- kad viņi peld]. Vispār, nav obligāti motivēties ar slaidumu. Var arī pavadīt laiku, iztēlojoties, ka baseinā visi ir garneles vai plekstes. Visu ko citu pārsteidzošu var iztēloties un darīt arī Jauniešu Centra Kristīgajā teātrī. Nekur citur tāda pagaidām Latvijā nav, tas ir tikai tur, kur tas ir. Visādas gudras ziņas iekrāties palīdz profesionāli pasniedzēji. Secinājumi? Pirmkārt, tas ir viens līdz pilnībai laimīgs bebrs, kuram uzdāvināja Colgate. Jo, patiesībā, viņa zobi ir brūnas kafijas tonī. Šoks, ne? Bet, ja nopietni, tas ir viens laimpilnīgs jaunietis, kuram gadās iegriezties LELB Jauniešu Centrā. Jo tā nav tikai zobu pasta, kas jauniešu smaidus padara žilbinošus. Dievs ir tas, kurš vēlas, lai mēs visi būtu laimīgi. Viņš mīl arī tevi, un tā gan ir viena fantastiska vēsts, ko jauniešiem nes Krists Kalniņš ar draugiem. Tā, lūk. Vai Tev patīk, ka Tev uzdod jautājumus? Domāju, ka ir jautājumi, kuriem ir ... jā, kuri varbūt tevi kaut kā rosina atbildēt un rosina domāt līdzi, un varbūt kaut kādas lietas formulēt. Katrā ziņā ir kaut kādas lietas, par kurām man patīk vairāk runāt, un par kurām vienkārši man liekas nesvarīgāk vai vispār negribas runāt.
Par ko Tev patīk runāt visvairāk? Par lietām, kas man liekas būtiskas. Par lietām, ar kurām es dzīvoju. Par tām lietām man patīk runāt vairāk.
Krist, ko Tu domā par cilvēkiem? Cilvēki ir brīnišķīgas radības. Cilvēki ir brīnišķīgas Dieva radības. Un, tas arī tā nav skatoties caur attiecībām ar Dievu, caur garīgu pieredzi, ka tu iemācies skatīties uz katru cilvēku tiešām... ar visu to cik cilvēkam var dzīve neizdoties, cik cilvēks var kaut kā aizmaldīties, apmaldīties sevī, ar to vien, ka viņš ir nācis šajā pasaulē, acīmredzot viņam ir kaut kāda īpaša vērtība, nozīme. Nav viegli to saskatīt, un ļoti bieži traucē aizspriedumi, ļoti bieži traucē man pašam kaut kāds sirds aukstums vai vienaldzība, ja, bet principā es domāju, ka cilvēks ir kaut kas brīnišķīgs. Katrā ziņā viņam ir visas iespējas būt kaut kam ļoti vērtīgam un brīnišķīgam.
Vai Tu kādreiz esi paslīdējis uz banāna? Man liekas, ka esmu. Man liekas, ka manī ir šī sajūta, šī paslīdēšanas sajūta uz banāna, tā ir muļķīga sajūta šausmīgi. Vienkārši paslīdi, neskaties sev zem kājām. Tādā tiešā nozīmē. Ļoti pamācoša sajūta... Ļoti pamācoša sajūta, jā.
Kad Tu esi visspēcīgāk jutis sava sargeņģeļa klātbūtni? Es esmu dažas reizes jutis. Viena no tādām reizēm bija, kad man bija jābrauc uz kaut kurieni, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka man uz turieni nav jābrauc. To nevar tā kā izskaidrot, jo tas nav tā kā dzirdēt kaut kādas balsis, bet kad tu iekšēji pilnīgi jūti, ka kaut kas tevi grib pārliecināt, lai tu nebrauc. Kaut kad sen es vienā pēcpusdienā izskrēju no mūzikas skolas. Atrados tieši uz ceļa, un no pagrieziena izbrauca mašīna, kuru es neredzēju. Bet tad es uz līdzenas vietas paklupu, tiku itkā pagrūsta uz ceļmalas pusi, un garām aizšāvās auto. Fiziska klātbūtne. Jā, nē, nu, es neesmu ievērojis, ka mans eņģelis grūstītos. (smaida) Bet, nu, jā, man vairāk ir bijušas kaut kādas... protams, ka arī eņģeļa klātbūtne ir kaut kādā veidā arī Svētā Gara klātbūtne, vai ne, bet tādā veidā, kā savu sargeņģeli, kā kaut ko atsevišķu no tevis, nu tādā veidā, nu... Viņš ir Tevī iekšā? Nē, es nedomāju... Mēs ar viņu komunicējam... vai iekšā, ārā, tā arī ir tāda man liekas mūsu, cilvēku, mēģinājumi izprast lietas, kuras mēs nevaram izprast. Tā ir tāda telpas nozīme, iekšā vai ārā. Bet principā man liekas, ka tādā telpas nozīmē, kā mēs to saprotam, ka tas nav ne iekšā, ne arā. Esam kaut kādā veidā saistīti vai savienoti, tajā pašā laikā mēs saprotam, ka mēs esam divas atšķirīgas būtnes, ka eņģelis ir eņģelis, ka Krists ir Krists, bet kaut kas mūs savieno. Kaut kas mūs, acīm redzot savieno, kādēļ mūs savieno, kur šī te saite veidojas, es nekur to neesmu lasījis. 91. psalms, kurā teikts, ka Viņš sūtīs savus eņģeļus un viņi tevi uz rokām nesīs, lai kāja nepieduras pie akmens. Diezgan tā, īsteni. Jā, bet, redzi, interesanti, ka tieši arī ar šo vietu sātans Jēzu kārdināja, vai ne. Tā ir izaicināšana. Jā, tā ir tāda izaicināšana, lai ieraudzītu, ka tu esi kaut kas īpašs, ka eņģeļi ap tevi. Droši vien, kā Jēzus saka, ja es tikai gribētu, ka eņģeļu leģioni nāktu un nekas nepaliktu pāri. Bet man nekad nav bijusi tāda vajadzība pārliecināties, ka viņš tur ir, jo es drīzāk esmu veidojies caur kādiem baznīcu tēviem, caur kaut kādu viņu garīgo pieredzi, kur cilvēki tiešām jau iekšēji ticībā, pārkāpjot šīs fiziskās pasaules robežas, ir ieradzījuši skaidri lietas, no viņiem var kaut ko paņemt. Tieši tāpat, kā saka, ka tad, kad tu domā par dievišķo, tuvojas Dieva eņģeļi, bet tad, kad tu domā kaut ko grēcīgu, tātad tuvojas otri. Nu, tādā veidā, ja.
Kas notiek, kad Tu dziedi? Tad es domāju, ak, Dievs, cik es forši dziedu.
Kuru lomu Tu labāk gribētu nospēlēt- Tomu Sojeru vai Dullo Dauku? Es nezinu, vai es kādu labāk gribētu. Es domāju, ka katra no tām lomām ir kaut kas tāds īpašs, katra no tām idejām... Man liekas, ka manī mīt gan viens, gan otrs. Manī mīt, kas man liekas arī ir palīdzējis kaut kā... acīmredzot, kaut kādā veidā, Dievs man ir iedevis šo zinātkāri meklēt kaut kādas lietas ārpus kaut kādām pieņemtajām robežām, kaut kādām domu atbildēm. Kad tev ir, tā vēlme pašam iet un pašam pieredzēt, un pašam ieraudzīt... Kaut gan zināmā mērā, nu, jā, Toms Sojers arī tā der. Man patīk ampelēties, es vēl joprojām par daudz to daru, tā, vai ne, bet es domāju, ka tā arī runā kaut kāda milzīga dzīves pieredze, kas ne vienmēr ir laba, ne vienmēr ir patīkama, bet, liekas, ka tas svarīgakais ir tajā rezultātā, kā tu no tā aizej, kur tu pārrauj kaut kādu to savu pieredzi ar tām sliktām lietām, kur, no tām mācoties, tu varbūt pārtrauc kaut ko darīt... tu vari darīt tieši pretēji kaut ko labu. Ļoti interesanti, ka cilvēkiem, kuriem dzīve kādreiz bijusi smaga un grūta, kādreiz viņa ir bijusi ļauna, un tā, paši ļaunu darījuši, ka viņi pēc tam jūt kaut kādu tādu parādu, kas varbūt nav īpaši tā sajūta, ar kuru vajadzētu ārkārtīgi darboties, bet kādreiz tas jau pamudina realizēt arī to labo pusi.
Kā Tu pārliecinātu jaunieti iemācīties spelēt džambu? Es droši vien nepārliecinātu. Man vispār nav... varbūt tā ir tāda mana vājā puse, ka man nav vēlme nevienu pārliecināt... pat par to, kam es ticu no visas sirds, un par to, kas man ir pats svarīgākais dzīvē. Arī man liekas, ka tāda vardarbīga pārliecināšana, ka tas ir tāds krusta gājiens. Es drīzāk... es drīzāk... Ieteiktu... Nē, es neieteiktu, es drīzāk gribētu, lai cilvēks uz manis skatītos, ja es tiešām džambu spēlētu tā kā, piemēram, Dace Kaša, kā viņa spēlē, un ka tu redzi, cik tas ir īsti.... ka tā džamba burtiski kļūst par tādu vietu, kur viņa izspēlē savu sirdi... nu, es domāju, ka tad tas ir tas īstais, kas tevi pārliecina, nevis, kad es te tagad, zini, ja...
Kad Tu pēdējo reizi izmantoji tangensu vai kosīnusu? Ļoti sen. Es domāju, kādā algebras eksāmenā. Vairs kosīnuss man nav bijis vajadzīgs nekādā veidā.
Kas ir labākais, ko esi iemācījies no jauniešiem? Es nezinu, vai es to esmu iemācījies, bet es domāju, ka jaunieši vienmēr tev atgādina, ka kaut kādā veidā šis dzīves izaicinājums, ka viņš vienmēr paliek un saglabājas. Ir jaunieši, kuri pēc savas būtības vēl nav nobrieduši, ir gatavi lietas pārbaudīt, meklēt, ka viņi, teiksim, tas viss arī tevi tur vaļā šīm lietām, ka ar laiku cilvēks kaut kā, ja viņš pieņem, tad viņš ir gatavs viņš ir, teiksim, sasniedzis jau to, ka viņš var tā kā iekapsulēties, ka tev šogad četrdesmit, ka gudrība tevī ir izaugusi līdz augstākajai atzīmei. Es domāju, ka ir ļoti interesanti, ka tas laikam ir tas, kas, starp jauniešiem atrodoties, ka tu visu laiku tā redzi, kas visu laiku kaut kā tevi pašu tur vaļā daudzām lietām. Kaut gan arī dažkārt tu arī apzinies, ka tu vairs neesi jauns, ka tevī ir pieredze, ka tu zini, ka tu esi kaut kam gājis cauri, ka tu esi pārbaudījis lietas, un tu vairs viņas tur, protams, nemeklē. Kaut kādas atbildes tevī ir, bet, man liekas, ja mēs runājam par kaut kādām dzīves pieredzēm, tie ir tādi mazie jautājumi, tās ir tās mazās atbildes, mazās pieredzes, un pie šīm atbildēm tu vari nonākt diezgan ātri, un tas ir tas, kam jaunietis ejot cauri, kam viņš vispirms seko, bet tad nāk lielāki jautājumi par to, kas tu esi, un tad nāk vēl lielāki. Līdz ar to, faktiski, esi it kā, ja mēs varam tā pateikt, tādā kā dinamikā. Visu laiku esi pie jautājumiem, un tu vari apstāties, būt tajā kapsuliņā, vai tu vari pāriet pie lielākiem. Tu vari palikt pie reizrēķina, uz matemātiku skatīties caur reizrēķinu, un tu vari iet tālāk pie sīnusa un kosīnusa, citām skaistām lietām, tu vari iet pie augstākās kvantu matemātikas, un tā tālāk. Tie ir daudz lielāki jautājumi.
Kas ir labākais, ko Tu esi iemācījis jauniešiem? Nu, es jau to nevaru atbildēt, ko es esmu iemācījis. Globāli tā neko es neesmu viņiem iemācījis. Iedzimtā kautrība? Nē, nu, beidz, beidz, ja es esmu ārkārtīgi iedomīgs, un man ir neizsakāmi spīdīgs lepnības kažociņš, un tā tālāk... Labi, ko tu centies viņiem iemācīt? Jebkuram, kas atnāk uz šejieni. Es nezinu, vai es cenšos kādam kaut ko iemācīt. Varbūt sarunās atklāt kaut ko par Dievu. Man liekas, ka es mēģinu saskatīt, kad jaunieši nāk, kas ir tas, kas viņš, šajā mirklī ir, kas viņam ir vajadzīgs. Ne vienmēr viņiem ir vajadzīgs kaut kas tas, ko es tajā brīdī tā kā būtu gatavs piedavāt. Līdz ar to, ja tu nāc pie manis ar vienu vajadzību, un es nāku tev uzreiz pretī ar pavisam ko citu, te nevar sanākt saruna. Man ir jābūt gatavam dot tev to, ko tu vēlies saņemt. Un pēc tam mēs varbūt kādreiz nonāksim pie tā, ko es vēlos iedot.
Kuru spēli bērnībā tu varēji spēlēt visu dienu un nakti, ‘tūlīt nākšu!’ un vēl bišku? Nu, spēles, droši vien, ka noteikti futbols tas varētu būt. Noteikti ‘kazaki razboiņiki’, kaut kādā vecuma periodā. Tā nav spēle... Tā ir ideoloģija! Jā, jā, jā... Nu tā, droši vien, ka tas tāds, kas uzreiz nāk prātā.
Kam Tu pielīdzinātu jauniešu centra vadītāju? Ar ko Tu viņu salīdzini? Nu, es domāju, ka man vienmēr, vispār, ir par kaut kādām tādām kopienām jeb kopībām, es viņus redzu tādus kā pulksteņa mehānismus. Es domāju, ka jauniešu centra vadītājs ir, droši vien kaut kādā veidā šī te atspere, kas vai nu ir uzvilkta, un ir mehānisms, kuru šī atpsere darbina, un visas lietas notiek. Jā, un es domāju, ka ir ļoti svarīgi zināt, ka tas, kas mani uzvelk, kas man liek kaut ko kustināt, tās ir manas attiecības ar Dievu, ka tas ir tas, man liekas, kas ir mani šajā vietā ievedis. Un es cenšos saprast, ko Viņš grib šajā vietā izdarīt. Brīžam man liekas, ka ir kaut kādas lietas, kuras es saprotu, brīžam liekas, ka neko nesaprotu, ja. Nu tā.
Kāda bija Tava pirmā košļene? Man liekas, tās bija kaut kādas igauņu košļenes. Ļoti lēnu košļājās? Nē, tās bija tādas, kaut kādas... es atceros... Nu, mūslaikos vispār košļenes bija īpašas. Manos arī ... bet ne par to šoreiz. Tu esi kādreiz čatojis internetā? Jā, es esmu. Kā gāja? Es kaut kad ļot sen esmu čatojis, man liekas, tikai dažas reizes ar cilvēkiem, ko es tā reāli dzīvē nepazinu. Bet, principā, es nečatoju ar cilvēkiem, kas ir sveši. Internetā vismaz. Jā.
Un Tu? Vai Tu proti izburbuļot savu vārdu zem ūdens? Nu, droši vien, ka es varētu mēģināt. Es nezinu, vai tas ... cik baļļu sistēmā tu man dotu par mana vārda izburbuļošanu, bet domāju, ka es varētu pamēģināt.
Ko Tu domā par klavierēšanas apmācību mūzikas sadaļā? Klavieres? Klavieres tas ir manas bērnības trauma. Esmu, protams, to pēc tam ārkārtīgi novērtējis. Es spēlēju klavieres un pazīstu notis, un, protams, nevaru spēlēt neko ārkārtīgi sarežģītu, bet tie pamati, kas man tika iedoti... kaut gan es saku, ka tā ir bērnības trauma, ka es mazs, kustīgs puikiņš, ka man likās, ka stunda, tas ir tāds moku krēslā jāpavada tev... Es vēl joprojām nevaru uz vietas nosēdēt, nu tā, kaut kā ļoti ilgā termiņā... Tagad es Tevi turēšu! Jā, bet man mamma bērnībā sacīja, ka, likās, ka viņa tagad grib iestāstīt lietas, kas nav, bet viņa teica, ka bērni nenožēlo divas lietas, ko vecāki viņiem iemāca- mūziku un valodu. Nu jā, un, man liekas, ka tiešām, lai cik es arī esmu dzīvē centies no mūzikas aiziet, bet mūzika mani vienmēr ir panākusi, un es esmu vienmēr kaut ko spēlējis, kaut ko, nu...Un es domāju, cik mana dzīve būtu daudz nabadzīgāka, ja toreiz, neskatoties uz to, ka es drausmīgu pretestību izrādīju šajās lietās, ja toreiz mana mamma būtu piekāpusies... Nu, labi, nu, apmēram. Bet, ja kāds klavierspēles pasniedzējs atsauksies uz šo interviju, tad lai viņš nāk un māca JC? Ja kādam ir liela vēlme nākt un te kādam pasniegt, tad uz priekšu.
Kāda ir Tava mīļākā filma? Nu, no pēdējām, laikam, ko esmu redzējis, ‘Ostrov’. Par cilvēkiem? Jā, redzi, tā tas ir, ka sākās ar to, ka vācu laikā brauc uz kuģa un to aptur vācieši. Un viņi tur visi paslēpušies oglēs, un tas cilvēks, lai izglābtos, tas cilvēks ir spiests nogalināt savu kapteini, nošaut viņu. Un viņš viņu nošauj, vācieši tur uzspridzina, viņu iemet ūdenī, un tad rāda nākošais, ka viņš visu savu dzīvi, mūžu ir pavadījis klosterī, mūka dzīvē, un visu mūžu nožēlojis to, ka viņš bijis gļēvs, un kļuvis par tādu arī ārkātīgi pazemīgu. Klosterī viņš bija kurinātājs, uz kuģa arī bija kurinātājs. Bet dēļ tās nožēlas, viņš ir kļuvis par tādu ārkārtīgi... Dieva apžēlotu. Un beigās izrādās, ka īsi pirms nāves pie viņa atbrauc viens cilvēks ar meitu, kas ir slima. Un izrādās, ka tas cilvēks ir kapteinis, ka viņš viņam trāpījis plecā. Kāpēc sala? Tāpēc, ka viņš iet uz to salu lūgties. Un tas klosteris ar kaut kur tur uz salas.
Kas bija pirmais, vista vai ola? Pirmais nebija ne tas, ne tas.
Tu šoziem uzcēli sniegavīru? Vai kaut ko līdzīgu, kādu ziloni, vai... Ne, šogad... Vai sniega piku vismaz... Piku! Piku, jā. Bija pika. Tad es slidinājos uz slidkalniņiem. Forši bija. Uz vietējiem parkā, kur koki, un bija blakus laternas stabs, un es domāju, ārprāts, kā tie bērni neiebrauc tieši tajā laternas stabā.
Nocitē, lūdzu, sevi. Kaut ko, ko Tu esi sacerējis. Es nezinu. Tu nezini sevi no galvas? Kādu dzejoli? Es no saviem dzejoļiem tiešām neko nezinu no galvas. Jā, neesmu spečuks dzejoļu skaitīšanā.
Kā Tu kļuvi par JC vadītāju? Man vienkārši piedāvāja, kad es bija Amerikā, veidot jauniešu centra projektu. Tajā laikā bija tikai ideja, tā ideja jau bijusi vairākus gadus. Un Tev ļoti iepatikās šī ideja. Ne, man neiepatikās, man ļoti nepatika šī ideja. Un tāpēc Tu piekriti? Nē, man bija tādas garas pārdomas un pārruna ar Dievu, kāpēc man tiek piedāvāts projekts, kuram, man likās no sākuma, es esmu par vecu, tad es neko nezinu, un, galu galā, man patīk būt draudzes mācītājam. Nu tā. Un tad mani kaut kā pārliecināja. Es runājos ar kaut kādiem cilvēkiem, un viņi teica, Krist, tu varētu to darīt tā, un tad vienkārši nācās uzticēties. Un tad es sapratu, ka ir lietas, kuras kādreiz domā, ka tu to nevari, bet citi saka, ka tu to vari, ka tev nākas vairāk uzticēties citu tam...nu, ka tu sevī neredzi tos resursus, bet kāds no malas: ‘Eu, bet, klausies, tu taču varēto to forši darīt.’ Nu, jā, un ja tā nav kaut kāda pielīšana, un šajā situācijā, es domāju, tas tā nebija, tad es vienkārši tā uzticējos. Un, jā, tiešām jāsaka, ka šobrīd pēc pusotra gada, es esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka viņš man deva tādu, nu, iespēju atkal pilnīgi savādāk kalpot Viņam. Jā, jo Viņš nedod mums to, ko mēs nevarētu izplidīt. Jā, arī. Un es domāju, ka kalpošana draudzei, viņai ir sava specifika, viņai ir, teiksim, sava garoza un savs mīkstums. Bet kalpošana jauniešiem, tas ir atkal tāds plašāks lauks.
Varbūt Tev ir kāda vīzija par jauniešu centru? Jā, kā es saku, tā vīzija jau visu laiku attīstās. Kad es atbraucu, man vispār nebija nekādas vīzijas, un tad lenām Dievs kaut kā tā veda uz priekšu, un kaut kādus tādus fragmentiņus tu ieraugi... man gribās tā, lai šī ir tā vieta, ka jaunieši, vienas baznīcas kristīgas, vai arī cilvēki, kas nav ticīgi, ka viņi var nākt un apgūt foršas lietas. Viņi veido šeit sadraudzību, viņi veido šeit atpūtu, klubs, kur viņi nāk un dejo, nu, tā, kur ir teātris, kur notiek koncerti. Nu, tāda sadraudzības vieta daudzos, dažādos līmeņos. Blakus tādām garīgām lietām, garīgiem jautājumiem tādas pavisam vienkāršas lietas, kas vienkārši jaunieti interesē, un viņš šeit var nākt. Reizē apgūt kaut ko tādu, kas viņam interesē, un reizē iepazīties ar cilvēkiem, un dalīties, redzēt, ka ir citi. Nu, tā, apmēram.
Intervijas kulminācija, svarīgākais jautājums... ko lai Tev vēl pajautā? Ko lai man vēl pajautā? Man liekas, esmu atbildējis uz daudz svarīgiem jautājumiem.
Labi, tad varbūt kaut ko tādu no sirds uz lasītāja sirdi. Tas, kas man varbūt, pēdējā laikā, par ko es daudz domāju... Man nākas saskarties ar situāciju, kurā viens jaunietis ir smagi slims ar audzēju, ārsti nedod nekādas cerības. Es tā vienkārši domāju, ka jaunībā mēs dzīvojam ar domu, ka mums viss vēl ir... ka mums daudz kas ir dots, ka mums vēl ir priekšā. Ne tikai jaunībā, es domāju, ka kādreiz arī vecāki cilvēki turpina tieši tāpat domāt. Bet tā, ka tu sastopies ar šādu gadījumu, ka fizioloģiskā ziņā ārsti nedod cerības, un tu redzi, ka cilvēka domas par nākotni, viņas kļūst pilnīgi nesvarīgas. Svarīga kļūst šī diena, diena, ko es nodzīvoju, vai tas, ko es šajā dienā varu izdarīt, ka šajā dienā man ir blakus tuvi un mīļi cilvēki, man liekas. Daudziem baznīcu tēviem ir tādi izteikumi: ‘Atceries nāvi’. Un, ka tu tā izlasi, liekas, ārprāts, kā es- kāpēc man jādomā par nāvi, kāpēc man būtu kaut kā jāšausminās iekšēji, vai ne. Bet, man liekas, ka tajā, ka tas nāves nogrieznis, ka viņā bez tā cilvēciskā bailēm, ka tur ir arī kaut kas būtisks un pozitīvs, kurš tevi pievērš un koncentrē uz to brīdi, kurā tu esi. Protams, ka tas mums jau ir tā kā iekšā, ka domājam par nākotni. Varbūt, kādreiz ir arī vērts paskatīties tā garāk, bet principā ir jādzīvo šī dzīve šajā brīdī kā veselam cilvēkam šodien. Ka tā iespēja, ka tas, ko mēs darām, ka tas varbūt tas, ko mēs pēdējo reizi... Nu, tu nevari pateikt, ka rītdien mēs atkal tiksimies, ka varbūt manis rīt nebūs, ka varbūt tevis nebūs. Tātad kaut kas ļoti svarīgs notiek šajā brīdī, kad mēs, piemēram, tiekamies un runājamies. Ja mēs iemācītos šādā veidā skatīties uz lietām, kuras ar mums notiek šajā dienā, šajā brīdī, man liekas, ka tad mēs rīkotos daudz atbildīgāk, mēs būtu daudz gandarītāki par lietām, ko mēs runājam un darām tāpēc, ka mēs tajās tiešām mēģinām ielikt visu savu sirdi, nevis atstāt tādu rezervīti kaut kam, kas kādreiz varbūt notiks. |
|
||||||||||||
|
||||||||||||
