PĀRDOMAS PAR DIEVA MĪLESTĪBU

1 Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav. 2 Un es redzēju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, sagatavotu kā savam vīram greznotu līgavu. 3 Un es dzirdēju stipru balsi no troņa sakām: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem.4 Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis."Atklāsmes grāmata.

Nav nekā briesmīgāka par to, ja mēs pasaulē, kurā ir tik daudz ciešanu, pieliekam klāt kaut vienu mazāko... kaut viena mazākā nopūta, kuru esam izraisījuši šajā pasaulē, un kura nedzirdama izslīd no cietēja lūpām, un kuras nesadzird mūsu ausis, un kurai nepiešķiram nekādu nozīmi,  ir kā viesuļvētra, kura Dieva vislielākajā mīlestības dārzā – cilvēkā, izrauj auglīgos kokus ar visām saknēm, atstājot sirdī tik dziļas bedres kā aizas.

Katra mūsu neuzmanība ir kā salna, kura nolauž maigās dvēseles jūtu ziedus.. Katrs uzkliedziens, no kura saraujas mazā cilvēciņa dveseles sīkie pleciņi ir kā dārdoņa, kuras skaņa garīgā pasaulē ir kā atombumbas sprādziens, pēc kura paliek  pāri tikai tuksnesis... bet ļauni vārdi, vai sitiens ir brīdis, kurā tiek saplosīta Dieva un cilvēka sirds... atkal un atkal... tikai mūsu garīgā  aklība, nejūtība un nevēlēšanās redzēt to, kas patiesībā esam un ko daram ir tā, kāpēc turpinām šo traģēdiju.. turpinam postīt, graut, ārdīt... dienu, no dienas…

Mūsu palīdzība, niecīgā palīdzība Debesu Tēvam ir tikai tā, ka pārstājam postīt...  jo mēs neko neradām, jo visa Radītājs ir Dievs… mums ir tikai viens uzdevums – mums ir jāpārstāj postīt vienam otru.. un jāļauj Dievam - Kristus Garam mūsos no jauna radīt to, kas ir skaists, kas pieder Dieva pasaulei, to, kas pieder Debesu Jeruzālemei,  līdz mēs paši Kristū pārvērtušies, sākam vairot  dievišķo pasauli ar to brīnišķo un spožo  Gaismu, ko Dievs mūsos iededzis caur ticību uz Jēzu Kristu – Dieva vienīgo Dēlu!

Kristus mums katram lūdz, lai mēs no šīs dienas pārstājam postīt un nogalināt viens otrā to, ko Viņa Tēvs mūsos ir radījis kā Dievišķo līdzību.

Citādi, laiks, kurš mums ir Dieva dots, paliek izniekots. Mēs zaudējam, izniekojam laiku, kurš mums ir dots kā uzdevums, lai dāvātu dzīvības dāvanu šai pasaulei kā cerību, ka agonija, kurā tā atrodas, reiz tiks izbeigta. Ka vecais grēks, kas tajā rūgst, pūst un iet bojā, reiz būs beidzis savu ceļu, un tam pienāks gals.

Un mums katram ir iespēja agonijai pielikt punktu vispirms sevī pašā. Kristus ir Lielās Agonijas gals. Kritusī pasaule, grēks, agonija, nāve,  kura sevī piepeši ieraudzīja pašu Radītāju, neaizsargāta un vāja cilvēka miesā piedzimušu, noreiba savā ļaunumā. Jo nu tai bija vienīgā iespēja nonāvēt Nenonāvējamo, taču tā pārrēķinājās. Ne Nāve nonāvēja Dzīvību, bet Dzīvība atbrīvoja no tās visus tos, kuri izšķirās par labu dzīvībai. Nāvei tika atņemts viss, ko tā bija nolaupījusi. Nāvē uz Krusta sēdēja kā tronī . Tā bija noreibusi no naida baudas, jo savos nāves mājokļos domājās ieslēgt Viņu, pie kā Godības Troņa tā nekad nebija tikusi un nekad netiktu. Bet no rīta Nāve  pamodās aplaupīta. Tās valstība vairs nevienu nevarēs noturēt! Tās varā palicis tikai tas, kas pats sadrūp un izgaist. Drīz tajā vairs nebūs pilnīgi neviena, un tad tā būs nolemta palikt mūžīgajā vientulībā.

Mēs, Kristus mācekļi un Dieva bērni, vairs neesam cietumnieki. Kristus ir darījis mūs brīvus. Kristū vairs nav nekā, kas varētu mūs turēt ieslodzītus. Ne iekšēji, ne ārēji.. nav sienu, durvju, atslēgu... kuras varētu kavēt ceļā uz dievišķo godību, kuru esam kā dāvānu saņēmuši. Un mēs jau redzam Kristū satikšanos ar Dieva Godību Viņā, sastapšanos ar Debesu Jeruzālemi.

Un nu mums atliek tikai viens - tam noticēt, un šo ticību pārbaudīt. Un ko tas nozīmē?  Tas nozīmē doties ļoti garā ceļojumā! Tas nozīmē pārbaudīt nepārbaudāmo.. gandrīz nepārbaudāmo.. Tas nozīmē pārbaudīt visu no jauna no tā, ko mēs it kā zinām...  par sevi, par šo pasauli, par to, par ko esam atbildīgi, par to, ko izdarām paši to neapzinoties.. pārbaudīt kā darbojas Dieva mīlestība un saprast, ko priekš Viņa Kristū ir maksājusi Lielā Uzvara pār mūžīgo nāvi. Ko priekš Viņa ir maksājusi manis un tevis atbrīvošana no cietuma bez restēm un sienām no kura neviens, bez Kristus palīdzības nevarētu izrauties! Mēs beidzot esam atbrīvoti no mūžīgas Tumsas, kura noraidījusi Dieva mīlestību.

Un skaistākais no tā visa būs brīdis, kurā ikviens no mums izgaisīs no Tumsas tajā brīdī, kad tā sacirtīs žokļus, lai mūs aprītu. Jo mēs vairs nepiederam tumsai, bet jaunajai, Gaismas pilnajai Debesu Jeruzālemei.

Amen