http://www.telegraph.co.uk/news/picturegalleries/howaboutthat/6494102/Kitten-Kay-Sera-The-pink-lady-with-the-pink-dog.html?image=1

Visticamāk, ka persikā ir daudz vairāk rievu, nekā smadzenēs, kuras kādu dienu izdomāja nokrāsot savu suni rozā. Bet arī tā ir dzīve. Patiesībā viņai gribējās dzīvot rozā pastilas klucī, tikai viņa to nepaspēja izdomāt, jo sāka krāsot arī savu mitekli rozā. Visu, no cukurtrauka līdz pat pēdējam ķirmim. Paralēli tam, savam CV viņa domās pievienoja jaunu sadaļu ‘Dresscode: totally pink’, un jau divdesmit piekto gadu attēlo modificētu Bārbiju, vienalga, izpārdošana vai bēres. Nodēvējusi sevi par Kaķenīti, viņa vientuļos vakaros šļūc rozīņu tēju caur rozā salmiņu, klikšķina tās gandrīz miljons mājas lapas, kuras stāsta par to, cik rozīgs ir viņas rozākais rozs.

Šī ir tā reize, kad vilcienā man pretī apsēžas sprigans vectētiņš. Kamēr iekārtojas, viņš uztur dzīvīgu sarunu, kā vispirms man likās, ar sevi. Izrādās, uzrunāta tiek zefīru kulīte, kas atrodas viņam klēpī. Viņš rušina maisiņu un stāsta tiem, ka nopircis viņus salīdzinoši lēti, un tad sāk mieloties ar saviem sarunas biedriem. Nolemju ar savu dalību bagātināt viņu dialogu un novēlu daudz labas apetītes. Puse no mana mērķa īstenojas, jo vectētiņš automātiski sāk dalīties ar mani iespaidos par pensijām, bet zefīri gan nozūd somā. Viņš it kā runā latviski, ar vienkāršiem paplašinātiem teikumiem, bet, lai pirotehnika manā domu burbulī!, es no viņa runas saprotu tik pat, cik no indiešu mūzikliem. Tā kā onkulis ir nedaudz bālāks par moderno danču dejotājām, pajautāju, kuras jūras malā tā iededzis. Viņš stāsta, ka patiesībā strādā pludmalē, līdz pusei noģērbjas un staigā. Izliekas par kaiju? Nopietna pārdomu pauze, nē, viņš vienkārši vāc visu to, kas nav smiltis. Tad es ierunājos, ka šodien taču Lieldienas, kas jums ir Lieldienas? Viņš nepalutina manu jautājumu ar atbildi, vienīgi labpatikā izstiepj rokas, un pēta savas brūnās plaukstas kā līdz pēdējai ūsai laimīga kaķene, vērojot savus pūkainos pīkstētājus. Viņš turpina murrāt par sauli un D vitamīnu, es iekomentēju kaut ko par burkāniem un skaļi secinu, ka mūsu saruna ir kā tajā vecajā arābu jokā: cik pulkstens?- trešdiena. Tad viņš atģidas [lai arī ko nozīmētu ‘atģisties’, viņš tobrīd tieši izskatījās pēc kāda, kurš no kaut kā atģidies] un piekrītoši paziņo, ka tagad ir jau vienpadsmit, kā laiks jož. Tik pat labi un rezultatīvi es varēju parunāties arī ar zefīriem. Bet tie tikai gulēja somā, visu noklausījās un uzjautrinājās par cilvēku saturību, piemirsuši savu sūri garšīgo likteni. Tomēr pēc sarunas mani nav pametusi sajūta, ka man gribas strādāt muzejā ar seniem eksponātiem. Tā kā grūtniecēm gribas gurķus ar austeru pastilu, tā man vajag muzeju. Vienalga kādu, bet tieši, lai sēdētu stūrītī un uzraudzītu telpu un ļaudis. Pasildītos pie kāda mamuta mizas vai slepenā jūsmībā gravētu pamācošas frāzes ložmetējā. Kā teicis kubiskais Pablo: give me a museum and I'll fill it. Kā vienreiz visu ceļu no Rīgas līdz Ogrei es miegaini zīmēju taisnstūri un divus apļus uz franču valodas lapām, un no Ogres līdz Skrīveriem kāds iereibis pasažieris uzstājīgā pieklājībā centās mani pārliecināt, ka tas taču ir talants. Nebrīnītos, ja tieši šādu apstākļu sakritības dēļ arī Pablo atzina sevi par gleznotāju. Un labi vien ir, ka tā. Jā, ir tādi nepazīstami cilvēki, kuriem esot blakus, liekas, ka aizķeros kādā pasaulē ne no šīs pasaules. Vakar trolejbusā iekāpa kāda vecmamma, kas smaržoja pēc vasaras, un ietina mani sentimentā un imaginārās rožlapās turpat zem kompostiera. Viņai bija pusgari mati karkādes tējas krāsā, tādā pašā arī saules brilles, tad sarkanbrūna platmale ar milzīgu banti, raibs džemperis un šalle trīspadsmit krāsās, un līdz zemei zili džinsu svārki. Bet pats mēmākais viņas personā bija tas, ka neskatoties uz to visu color-fusion, viņa spēja izskatīties adekvāta un gudra. Būtu interesanti uzzināt, ka sauc tādu būtni. Gan jau, ka Petronellija. Līdzīgas transainas sajūtas radās, kad uz sarunu vilcienā aicināja kāds vīrietis. Interese par cilvēkiem un vispārējā zinātkāre sekoja kukulīša paraugam palodzes gadījumā un spēju saprast tikai to, ka tā persona ir ekstrēmi līdzīga aktierim no dokumentālās filmas par fanātisko ebreju fotogrāfu Filipu Halsmanu [viņš nebildēja ebrejus, viņš pats tāds bija]. Un fanātisms izpaudās tiktāl, ka tad, kad nomira viņa tēvs, kurš dabūja ar cirvi pa galvu, Filips viņu no visām pusēm vispirms apbildēja, un tad atģidās [!], ka jāraud. Filma tāda bļam bļam, bet tur ir daudz skaistu cilvēku, un par skaistiem cilvēkiem es tajā runas brīdī domāju daudz.

Ir teiciens: the number of people watching you is directly proportional to the stupidity of your action. Well, as you see, ne vienmēr stupidity attracts, bet, jebkurā gadījumā, ja jutīsi uz sevis atpūšamies kādu pētošu acu pāri [tad atdod manas acis!! gluži nē], bet zini, ka ne tikai Visuredzošā acs ir modra pār tevi, bet ir vēl daudzi, daudzi, kuram tu ļoti patīc. Tai skaitā arī man.

Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. 2.Kor. 3:17

Pagājušā gada maijs, Viļņa, Taizé. Tas ir liels parks. Kā divi Vērmanes dārzi plus 15. trolejbusa pietura. Divus parka sānus silda upe ar stāvu krastu. Koki zaļo, pavasara saule lutina. Pie katra koka, uz katra brīvāka zāles lauciņa sēž simtiem laimīgu cilvēku- pa vienam, diviem, bariņos. Visi ieturas ar vienādām pusdienām. Mēs arī esam starp viņiem, nometušās tur pie brūno akmens plākšņu grīdas. Tāpat kā visi, mēs jūtamies laimīgas. Nē, mēs drīzāk tādas vienkārši esam. Mēs nevaram nesmaidīt, liekas, ka tas ir dabiski, ja mute ir izliekta smaidā. Liekas, ka smaids to nekad nav pametis un nekad arī neizdzisīs. Debešķīga sajūta, gribas sanēt un vīterot.

Es gribēju šajās Lieldienās kā vēl nekad uzrakstīt kaut ko par Jēzu. Es gribēju paskaidrot, ko nozīmē viņa upuris. Kā būtu, ja Viņu atzītu. Kā tas mainītu ikdienu, katru dzīves brīdi, kaut to, kuru tu te sēdi un lasi. Gribēju uzrakstīt kaut ko, kas tevi pārliecinātu, ka Jēzus ir tas, kas tev vajadzīgs. Tomēr. Šovakar skatījos ‘Kristus ciešanas’. Pat neatceros, kuras ainas laikā, bet pēkšņi atminējos un izpratu kāda cilvēka vārdus: man nav neviens jāpierunā, es negribu nevienu pārliecināt pat par to, kam es ļoti ticu. Turpretī man vienmēr ir bijusi trulā vēlme argumentēt savu ticību. Pārspēt savus mācītos draugus faktu izklāstā par zemes radīšanu, pieskaņot Dievu zinātnei. Tad vienu reizi kāds jaunietis, kuram patīk debatēt, līksmi izsauca: ē, bet Dieva nav! un ko tu man tagad teiksi?! Paldies Dievam, tobrīd ar mani bija jēga un pietikams saprāts, lai atbildētu ar gudru smaidu. Dievu nevar pierādīt tā, ka cilvēks to saprot. Kāda tad vispār nozīme Dievam? Tādam, kuru cilvēka prāts nevar apjaust, aptvert būtību un apjēgt Viņa varenību. Prāts, ar to krustvārdu mīklas risina, ar to mācās pantus no galvas. Bet viņa jūt. Katrā no mums īpatnēji izveidotā dvēsele. Viņa jūt. Pēc filmas, kad izdzīvoju līdzi Jēzus pēdējām stundām, es neprotu domāt. Haoss, pārdzīvojumi, apjukums. Es mēģinu pateikties par Dieva mīlestību, par Jēzus upuri. Atgādinu sev par grēkiem, kuri ir izpirkti, par iemantoto mūžīgo dzīvību. Par brīvību. Un tad lēni un skaidri aptveru, kas man patiešām tobrīd vajadzīgs. Sirds izkliedz lūgšanu: Dievs, iemāci man paklusēt! Vārdi noplok, domas izgaist. Dvēsele dzied klusumu. To klusmu, kurā dīgst zāle, aust saule. Kurā guļ bērns mātes miesās. Klusumu, kurā dzimst mīlestība. Dievs, Tu esi šeit.

Blakus parkam atrodas kalns. Uz tā stāv trīs lieli, balti krusti. Kādam tie ir trīs lieli, balti krusti. Mums tā ir brīvība.

Studentu Jaungada nometne "Trāpi 10"
29.12.2009-01.01.2010
Iecavā


Kādas aktivitātes mani tur sagaida?
> Uzrunas pārdomām (Ulvis Kravalis, Rīga)
> Diskusijas mazajās grupās ar citiem studentiem;
> Darbnīcas: radošā, foto, cīņu, skotu dejas, ansamblis u.c.
> Sports: galda teniss, ziemas kaujas, stafete u.c.
> Semināri: par to, vai Bībele ir ticama, personības izaugsmi, perfekcionismu, kultūru atšķirībām, puišu/meiteņu attiecībām u.c.
> „Karstā panna” jeb kristieši jautājumu karstugunīs;
> Šovs ar nometnes dalībnieku piedalīšanos
> Jaungada sagaidīšana jautrā un draudzīgā gaisotnē

Kas vēl tur būs?
Vismaz 100 citu jauniešu no visas Latvijas un arī ārzemēm!

Ko man ņemt līdzi?
> Guļammaisu
> Ievārījumu tējas vakariem
> Siltas drēbes
> Zobu birsti u.c.

Kas? Kur? Kad?
Ierašanās 29.decembrī, Iecavas internātpamatskolā, Skolas ielā 19 (no 15.00, vakariņas 18.00)

Dalības maksa: Ls 19 (atbraucot bez pieteikšanās - Ls 21) - ja finanses ir vienīgais šķērslis, lai nebūtu nometnē, dod ziņu, centīsimies palīdzēt

info un pieteikšanās: http://www.lksb.lv/?cat=57&lang=lv&fulltext_id=425

Sveiciens, JC Gospel korim!

Paldies visiem, kuri piedalījāties dievkalpojumā Skrundā! :) Skrundas TV ir izveidojusi ļoti labu sižetu par mūsu ciemošanos Skrundas draudzē :))) Varat saiti uz to atrast Mūzikas sadaļā pie Gospel kora video!

Lai jums visiem Dieva Mīlestības pilna diena!

Sveiciens visiem, kas nonākuši līdz šai sadaļai!

Vēlējos Jums noziņot, ka ir pievienota informācija par kora mēģinājuma laikiem, lai sagatavotos Adventa laika dievkalpojumam. Lai to apskatītu ir jāreģistrējas un jāielogojas, jo raksts ir redzams tikai reģistrētajiem lietotājiem!

Kā arī ļoti jauks video ieraksts no mūsu svētdienas dziedājuma Skrundā  http://www.tvskrunda.lv/?id=532

Sveiciens visiem Jauniešu centra mājaslapas apskatītājiem! Jauniešu centram tagad ir mājaslapa (Hip-hip-urrā!), lai mēs ātrāk uzzinātu par visām lietām, kas notiek mūsu mīļajā JC.

Skatieties, lietojiet un ziņojiet, ko vēlaties pilnveidot, attīstīt!

Dieva svētību it visā!